— Es tevi meklēju jau ceturto nakti, — baltā jaunava čukstēja un, pati atvērusi vārtiņus, iegāja dārzā.
— Tātad tu nomaitāji mana tēva ābeles? — jaunais puisis paskarbi noprasīja.
— Kā lai es citādi būtu varējusi tevi sastapt? Es drīkstu iziet no savas ledus pils tikai vēsās naktīs, bet tad tu guli uz silta mūrīša un mana kumeļa pakavu dipoņa nespēj tevi uzmodināt. Es nomaitāju tava tēva ābeli, cerēdama, ka viņš tevi sūtīs sargāt atlikušās. Bet tu nāci tikai trešajā naktī, kad zied vairs tikai viena ābele.
— Kāpēc tu meklēji mani? — vaicāja puisis.
— Es gribu, lai tu nāc man līdzi uz manu ledus pili. Es esmu princese Salna, un tu būsi ķēniņš un dalīsies ar mani valstībā.
— Bet vai tu mīli mani? — jaunākais dēls šaubījās.
— Es mīlu tevi tik ledaini auksti, ka no mana skūpsta tu pārvērtīsies īstā ledus karalī, — teica princese Salna un izstiepa pret puisi savas vēsās rokas.
— Ne, ne, pagaidi, es vēl gribu pārbaudīt tavu mīlestību! — jaunākais dēls atgaiņājās. — Ja tā būs stiprāka par ūdeni un uguni, nu, tad es iešu tev līdzi uz ledus pili.
To teikdams, viņš pārlēca pār strautiņu, kas tecēja cauri dārzam, un iesaucās:
— Brien pāri, ja mani mīli!