Ievērojami, daudz redzējuši ceļotāji un alpīnisti apgalvo, ka tik skaistu kalnu, tādu skatu un tāda ceļa kā Gruzijas Kara ceļš neesot pat Šveicē.
Kaukāza kalni ir skaisti un baismi savā noslēpumainībā, taču visskaistākā, visbaismākā un noslēpumainākā ir Kistīnas aiza.
Braucot pa Darjala aizu, astotajā verstī ceļotājs, tās brīnumainā skaistuma apburts un baisi krācošās Terekas šalkoņas apreibināts, pēkšņi izdzird, ka skaļajai šalkoņai skan cauri mierīga gulga, kas līdzīga jūras viļņu čalai. Tereka, itin kā saklausīdama šo čalu, pēkšņi ie- krācas vēl niknāk un, neprātīgi brāzdamās un plīkšķēdama, veldama akmeņus un iegrauzdamās kalnu kraujās, putodama lec pār stāvām klintīm, itin kā steigdamās aiz bailēm, ka nesakļaujas aizas sienas un to neieslēdz šajā šaurajā gravā un neaizkavē tai saplūst ar Kistīnas upīti. Pēc brīža augstā Darjala kalnu siena pašķiras un ceļotāja acīm paveras dižens un reizē noslēpumu pilns Kistīnas aizas skats. Lasītāj, iedomājies šauru, no milzīgiem akmeņiem un klinšu bluķiem sablīvētu grēdu, kas Ietiecas mākoņos, un tās vidū pa ledāju strauji lejup skrejošu Kistīnas upīti.
Nezinu, vai zemes virsū ir jel kas dzidrāks par tās skaidro ūdeni un brīnumaināks par šīm kraujām un aizu, pa kuru upīte plūst.