Loks nolamājās.
— Pat šī trose ir pušu, — viņš sauca Ra- selam, kas saspringti lūkojās apkārt.
Ģeofiziķis pasniedza Lokam tievu neilona auklu. Loks apsēja to ap vidu un aizrāpoja tumsā. Rasels uzmanīgi skatījās, kā aukla tinas vaļā. Laiku pa laikam viņš aši pameta skatienu uz augšu, kur cauri sniega vērpetēm lauzās neparasti spožas ziemeļblāzmas zaļgani violetās svēdras.
«Gluži kā svešas planētas okeāna dibenā,» domāja Rasels. «Bet kādēļ spīdums ir tik intensīvs? Nekas tamlīdzīgs te vēl nav novērots. Varbūt tas ir bolīda kritiena rezultāts? Un kā par spīti neko neredz …»
Aukla tinās vaļā. Rasels piesēja galu pie jostas un gaidīja. Viegla raustīšanās liecināja, ka Loks lien tumsā, pēc taustes meklēdams būdiņu ar aparātiem. Beidzot aukla mitējās raustīties.
«Galā ir,» atviegloti nodomāja Rasels. «Bet vai viņam tādā vējā izdosies pārlādēt paš- rakstītājus?»
Pagāja vairākas minūtes. Ģeofiziķis aizvien asāk sajuta līdz kauliem kniebjošo aukstumu. Biezās vilnas drēbes un ādas kombinezons nespēja droši aizsargāt pret salu un vēju. Te, pie Lielās kabīnes kupola, bija mazliet klusāks, bet kā klājās Lokam uz visiem vējiem padotās ledus nogāzes …
Aukla joprojām neraustījās. Rasels viegliņām pavilka to. Atbildes signāla nebija. Vai tiešām aukla bijusi par īsu un Loks riskējis, nosiedams to nost? Tas būtu vistīrākais neprāts tādā sniega vētrā.