Virs galvas dūca radiotorņu tērauda troses. Svilpa un kauca vētra.
Tikko īsā diena sāka dzist, pie debesu velves uzplaiksnīja ziemeļblāzmas rūsa. Tās daudzkrāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna dibenu. Tikai pēc sniega strūklu mainīgajām nokrāsām varēja samanīt neredzamo uguņu deju Antarktīdas debesīs.
Radiosakari pārtrūka. Sprakšķu un čaukstoņas haosā pagaisa ne vien Dienvidāfrikas un Cīles staciju balsis, bet nebija sadzirdami signāli pat no kaimiņiem — no padomju stacijas «Solņečnaja», kas atradās tikai septiņi simti jūdžu no Stonora vadītās angļu, amerikāņu un franču stacijas. Nebija dzirdams arī raidītājs Ledus alā, kur ceturto dienu atradās no bāzes atgrieztais ģeodēzists Henrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Latikai- nens …
Galvenā izeja no Lielās kabīnes, netālu no kuras atradās būdiņa ar meteoroloģisko aparatūru, bija aizputināta.
Loks un Rasels ar grūtībām nolaida rezerves izejas jumtiņu. Svilinošs virpulis iecir- tās sejā un padarīja aklus. Loks izlīda pa lūku un, gulēdams sniegā, mēģināja uztaustīt trosi, kas aizstiepās uz būdiņu ar aparatūru. Pirksti grābāja sausu, irdenu sniegu, kas skrēja prom līdz ar vēju. Beidzot izdevās sataustīt metāla stieni, kas bija iesalis ledū.