Rasels pavilka stiprāk. Šaubas izgaisa — auklas gals bija brīvs. Ieslēdza reflektoru. Tomēr spēcīgais gaismas kūlis ieurbās tumsā ne vairāk kā pusotra metra. Rasels ar stīviem pirkstiem piesēja auklas galu pie lūkas vāka un līda iekšā sniega bezdibenī.

Stonors nemierīgi palūkojās pulkstenī.

—   Ilgi ņemas …

Ārsts, atgūlies uz dīvāna, rāmi sūca rumu.

Stonora piezīme uzjautrināja francūzi.

Viņš atvieza dzeltenos zobus, dzīrās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un smiedamies ielēja sev vēl rumu.

Stonors pastūma pudeli tālāk no Ziro.

—       Lūdzu, dakter … Pēdējās dienās jūs atkal dzerat pārāk daudz … Vai nevajadzētu mēģināt vēlreiz sazināties ar Kovaļski?

—       Veltas pūles, šef, — Ziro nopūtās. — Ēterā sprakšķ stiprāk nekā man galvā.

—       Tomēr pamēģiniet, bet es paskatīšos, ko dara Loks un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnē, kas atradās tieši blakām Lielajai kabīnei, uzlika austiņas un ieslēdza raidītāju. Sprakstoņa ēterā it kā bija mazinājusies. Bet kas tas? …

Ārsta mazās ačeles plati iepletās. Varbūt viņam tikai izklausījās? Nē, atkal. Austiņās skanēja saraustīts kauciens. Ārstam mute kļuva sausa, un viņš vienā mirklī atskurba.