Ne reizi mūžā viņš nebija dzirdējis kaut ko tamlīdzīgu … Kauciens apklusa, tad sākās no jauna. Tas neizklausījās pēc atmosfēras traucējuma. Drīzāk aicinājums vai draudīgs brīdinājums, apdullinoša, niknuma, skumju un neizsakāmu sāpju pilna melodija. Ārstam pār muguru pārskrēja tirpas. Viņš norāva un pasvieda sāņus austiņas. Bet mežonīgā, šaušalīgā melodija joprojām skanēja ausīs.
«Es laikam zaudēju prātu,» Ziro iedomājās un drāzās laukā no radiokabīncs.
Lielajā kabīnē neviena nebija. Ārsts atspiedās ar rokām pret galdu un līdz sāpēm sakoda lūpas, cenzdamies sakopot domas. Ceļgali drebēja … Viņš pataustīja pulsu un apjucis sasita rokas.
— Ne mazāk par divi simti…
Paķēris ruma pudeli, pielika pie lūpām. Zobi riebīgi sitās pret auksto stiklu.
Kad ar sniegu apķepušais Rasels un Stonors iestiepa Lielajā kabīnē Loka nekustīgo ķermeni, ārsts sēdēja pie galda, saspringti vērdamies vienā punktā. Viņš nepakustējās arī tad, kad Loku noguldīja uz dīvāna un Rasels vilka nost meteorologam ādas kombinezonu.
Stonors atskatījās uz ārstu.
— Jūs gaidāt speciālu uzaicinājumu? Pa- raugiet, kas viņam noticis. Džeks atradis viņu pie aparātu būdas. Jābrīnās, ka atradis…
— T-tūliņ, — nomurmināja ārsts, lēni tuvodamies dīvānam, uz kura gulēja Loks.