Rasels uzmanīgi palūkojās uz Ziro un klusi noraidīja viņu:

—   Es pats … Atpūtieties …

Stonors sažņaudza dūres.

—       Jūs tomēr neesat klausījis man, — viņš ne visai skaļi teica ārstam. — Un, lūk, kas iznāk, kad jūs esat vajadzīgs. Ejiet ārā kori­dorā, bet, kad būsiet skaidrā, aiztaisiet ciet lūku.

Ārsts izstreipuļoja aiz portjerām.

Rasels ar šļirci rokā piegāja pie Loka.

—       Viņš nav zaudējis samaņu no auk­stuma, — konstatēja Stonors. — Rokas vi­ņam ir siltas. Varbūt viņš ir sasities?

—       Tūliņ redzēsim, — sacīja Rasels, iedur­dams adatu Lokam rokā.

Pēc dažām minūtēm meteorologs sakustē­jās un atvēra acis.

—       Iedzer, vecais, — čukstēja Stonors, pie­likdams biedram pie lūpām glāzi.

Loks norija zāles un atlaidās spilvenos. Viņa skatiens pamazām tapa saprātīgs. Šķita, ka meteorologam kaut kas nāk at­miņā. Tad viņš deva zīmi, lai Stonors pie­liecas tuvāk.

—        Pārbaudiet, vai izejas lūkas ir cieši aiz­vērtas, — čukstēja meteorologs, — tur…

Viņš nepaguva pabeigt. Skaļas vaimanas nomāca vētras aurus. Portjera pavērās, un Lielajā kabīnē lēkšus ielēca ārsts.

Viņš bija bez brillēm un cepures, viņa rudie mati bija saslējušies stāvus gaisā, seja šausmās pārvērsta,

—   Palīdziet! — viņš kliedza, pieķēries Stonoram. — Ātrāk! Tūliņ tas būs iekšā …