Stonors asi atgrūda ārstu, grasījās jau iziet koridorā, bet tad apstājās, apķēries, ka nav paņēmis ieroci.

Pa to laiku elektriskās spuldzes, kas ap­gaismoja Lielo kabīni, sāka palēnām dzist.

—   Ātrāk pie ģeneratora, Ralf! — sabiezē­jošajā tumsā atskanēja Rasela balss. — Es paskatīšos, kas tur ir.

Un Rasels ar pistoli vienā rokā un bateriju otrā izskrēja koridorā.

—   Šauj, tiklīdz ieraugi viņu! — nokliedza Loks, mēģinādams piecelties no dīvāna.

… Stonors ar drebošām rokām grābstījās gar elektrostacijas sadales dēli. Rau, kur svirslēdzis, kas pārslēdz tīklu uz akumulato­riem.

«Lai slavēts visuaugstais dievs, gaisma ir …»

Izrāvis no galda atvilktnes automātisko pistoli, Stonors, strauji pašķirdams portjeras, iedrāzās Lielajā kabīnē. Pretim dvesa auk­stums.

Pa kāpnēm no augšējā koridora lēnām nāca lejā Rasels. Viņš rūpīgi aizvēra durvis uz kāpnēm, aizgrūda ciet smago aizbīdni un nolaida portjeru, tad nometa uz galda kādu priekšmetu. Tās bija ārsta sasistās brilles.

—  Kas tur bija? — vaicāja Stonors, uzma­nīgi raudzīdamies Raselā.

—Neko neredzēju.

—   Lūka bija va|ā?

Jā, bet tās tuvumā neviena nebija. Ne­bija pat pēdu. Tikai sadauzītās brilles.

—   Blēņas! — Ziro pacēla galvu. — Tas iz­līda no tumsas un gribēja sagrābt mani. Es izspruku, bet viņam palika mana cepure un brilles.