Rasels klusēdams norādīja uz briļļu atlie­kām.

—   Kas tev rādījās, Rišār? — jautāja Sto­nors, cieši lūkodamies uz francūzi.

—   Pats nesaprotu, kas tas bija. Dzīva būtne vai spoks …

—   Spoks, — izsmējīgi atkārtoja Stonors. — Ak šitā gan … Nu jau ir tiktāl, ka rādās spoki…

—   Tu, protams, vari neticēt man, — gan­drīz vai raudādams, sacīja ārsts. — Es tie­šām esmu ieķēris par daudz. Bet, ja tu būtu dzirdējis to, ko es … — ārsts nopūtās. — Ej paklausies, kas notiek ēterā. Ej, ej …

Stonors paraustīja plecus, taču iegāja ra- diokabīnē. Uzlika austiņas un sāka grozīt noskaņošanas pogas.

—   Parastie sprakšķi, kas acīmredzot sais­tīti ar ziemeļblāzmu, — viņš beidzot izsau­cās. Nolicis austiņas, viņš atgriezās Lielajā kabīnē.

—   Varbūt es tiešām zaudēju prātu, — ap­jucis nomurmināja ārsts.

Loks, paslējies uz dīvana, uzmanīgi aplū­koja briļļu atliekas.

—   Pamatīgi samīcītas, — viņš pusbalsī secināja, pabīdīdams tuvāk Stonoram sapla­cināto ietvaru. — Var domāt, ka bijušas zeirl pneimatiskā āmura.

—   Viņš pats tām būs uzkāpis virsū, — sa­cīja Stonors, pamezdams ar galvu uz ārsta pusi.

—  Ja tev ir liekas brilles, — teica Loks, — esmu ar mieru pierādīt, ka, ieminot sniegā, tās nevar tā sakropļot.

—   Ko tu ar to gribi teikt?

—   Es gribu teikt… — Loks aprāvās un pārlaida visiem nopietnu skatienu, — gribu teikt, ka pērtiķim līdzīgs spalvains radījums tuvojās man, kad es ņēmos gar aparātu būdu. Es pasitos sāņus un laikam ieskrēju ar galvu vēja mērītāja stabā …