— Kāda jēga ir jūsu atklājumam! Nepie: ejami kalni trīssimt jūdžu no krasta. Visapkārt ledus tuksnesis. Velnišķs aukstums, sniega vētras, puteņi… Atvest uz šejieni sešus pārgalvjus un atstāt uz gadu — to vēl var, bet būvēt te raktuves … to nedarītu pat krievi.
— Vai jūs esat bijis Ziemeļkanādas urāna raktuvēs? — domīgi jautāja Stonors, mētādams uz delnas melnu, ar dzeltenu un oranžu okeru klātu kristālu saaudzeni.
Loks papurināja galvu.
— Tur urāna saturs ir piecdesmit reižu mazāks, bet apstākļi mazdrusciņ labāki nekā te. Aprēķins vienkāršs… Tādu atradni ir izdevīgi ekspluatēt pat uz Mēness.
— Tas vēl ir jautājums, kur sliktāk — uz Mēness vai Karalienes Modās Zemē, — sacīja Loks un paraustīja plecus.
— Uz Mēness pagaidām neviens nav bijis, bet Karalienes Modās Zemē mēs jau esam iekārtojušies un, vai tas ir labi vai slikti, sēžam devīto mēnesi.
— Dariet, ko gribat, — sacīja Loks, —būvējiet te raktuves, pilsētas, aerodromus, kausējiet ledu, iegūstiet urānu, velnu, nelabo, ko vien tīkojat. Es zinu vienu: savu kāju es vairs te nesperšu. Ne par kādiem dolāriem. Grenlandi, Himalajus, visu ko, tikai ne Ant- arktīdu, kaut tā trīskārt nolādēta. Tas ir mans pēdējais vārds, zēni… — Loks apklusa un ieklausījās. — Bet par ko domā mūsu žurnālists? Vai viņš domā dot mums pusdienas? Ei, Sarkangalvīti… Mesjē Rišār! Pēc pulksteņa sen jau ir pusdienlaiks, velns parāvis!