Zem Džeka Rasela lāviņas pavērās šauras durtiņas. Pa tām palūkojās Rišārs Ziro — ārsts, pavārs, radists un pie viena arī trīs lielāko Parīzes avīžu speciālkorespondents. Pavāra cepures vietā Ziro galvu greznoja aveņkrāsas berete. Aiz biezajiem briļļu stikliem izsmējīgi zibsnīja mazas, durstīgas ačeles.
— Taisnībai nav vajadzības pēc skaļām klaigām, dārgo Fred, — paziņoja ārsts, piemiegdams ar aci Lokam. — Pusdienas ir gatavas, mazgājiet rociņas … — Viņš piepeši apklusa un ar apaļām acīm blenza uz Sto- noru. — Kas tie? — Ārsta rādītājpirksts bija vērsts pret melnajiem kristāliem. — Atkal? Cik reižu es neesmu piekodinājis un lūdzis nelikt te šos radioaktīvos draņķus… Es naktis neguļu, drebu par jūsu veselību, bet jūs…
— Kas mainīsies, ja viņš noglabas savus akmeņus aiz noliktavas finiera šķērssienas? — smiedamies jautāja Loks. — Neesi strauss, Sarkangalvīt. Te visapkārt ir izsta- rojums. Dzīslas ir trīs jūdzes no šejienes. Bet var būt, ka tās ir zem mums … Mums visiem ir nodrošināta staru slimība.
— Putekļus, noslaukiet no galda putekļus, — palika pie sava Ziro, neklausīdamies Lokā, — arī tie ir radioaktīvi! Nedošu pusdienas, kamēr nebūsiet aizvākuši. Saslauki ar slapju lupatu, Fred, un izsvied ārā.