Loks smīkņādams noslaucīja galdu ar lupatu un, kad ārsts bija nozudis aiz durvīm, pasvieda lupatu zem dīvāna.
Ziro ienesa uz paplātes kastroli un bļodiņas un sāka liet zupu.
Loks sameklēja sienas skapī pudeli un trīs glāzes.
— Tev es neliešu, — viņš teica ārstam. — Spriežot pēc deguna, tu jau esi iztērējis nedēļas devu.
— Netiesājiet un jūs netapsiet tiesāti, — atjokoja ārsts, šķielēdams uz pudeli. — Es pielēju pudiņam klāt rumu un mazlietiņ nogaršoju.
Pagaidījis, lai Loks pielej glāzes, ārsts veikli izķēra tam no rokām pudeli, sakratīja, apskatīja pret gaismu un pielika pie lūpām.
— Alvotā rīkle, — ar nelielu skaudību noteica Loks, skatīdamies uz tukšo pudeli.
— Un viss pārējais, — piemetināja ārsts, uzkozdams sardīni. — Jūs šonakt gulēsiet, bet man vēl jāsacer korespondence un jāiz- grūž gaisā. Tās nav nekādas laika ziņas! Tur vajadzīga galva un fantāzija. Mūsu ekspedīcija ir iecerēta kā starptautiska ekspedīcija. Bet kāds no organizatoriem ir pār- centies. Divi Albionas dēli, amerikānis un francūzis — tas vēl nebūtu nekas. Bet pamēģiniet izskaidrot Parīzes avīžu lasītājiem, kādēļ Kanādu pārstāv polis Henrihs Kovaļ- skis, bet Norvēģiju — soms Toivo Latikai- nens! Par ko pavēlēsiet melot šīsdienas korespondencē?
— Var par viņu, — Loks noteica un pameta ar roku uz lāviņā gulošā ģeofizika pusi.