— Viņš upurē pusdienas meteoru plūsmas dēļ.
— Doma! — Ārsts salecas uz krēsla.
— Aprakstam var dot nosaukumu «Meteoru mednieks», un to var sākt, piemēram, tā: «Septīto mēnesi pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks neatiet no teleskopa …» Starp citu, jaunekli, otrreiz pusdienas es nesildīšu. Jūs dzirdat?
— Jā, — sacīja Rasels, skatīdamies teleskopa okulārā un mudīgi kaut ko pierakstīdams.
— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi, — turpināja ārsts, strēbdams zupu. — Nezinu, ko es iesāktu, ja nebūtu Henriha. Po|i tomēr daudzējādā ziņā atgādina mūs, francūžus.
— Bet es? — iebilda Loks. — Mani, šķiet, nevar saukt par pārāk nerunīgu.
— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu vari stundām sēdēt pie šaha galdiņa kā kaķis pie peļu alas. Viņš, — doktors pameta ar galvu uz Stonora pusi, — runā tikai par urānu. Bet kas attiecas uz šo jonosfēras priesteri, — es nezinu, vai viņš kopš ziemošanas sākuma ir pateicis kādus desmit vārdus pēc kārtas.
Lāviņa pie griestiem atkal iečīkstējās. Loks un ārsts paskatījās uz ģeofiziķi un ieraudzīja viņa sejā vislielākā pārsteiguma izteiksmi. Nometis zīmuli, Rasels ar tievajiem pirkstiem ātri grieza aparāta skrūves, tad atlaidās uz spilvena, kādu brīdi kā apžilbis gulēja ar aizvērtām acīm, atkal piecēlās un pieplaka pie teleskopa okulāra.