Tai laikā cauri sniegputeņa kaucieniem iz­lauzās attāla, spēkā pieaugoša dunoņa. Tā strauji pārvērtās apdullinošos dārdos, no ku­riem sāka drebēt Lielās kabīnes sienas un šķindēt trauki uz galda. Šķita, ka pāri Ka­ralienes Modās Zemes kailajiem kalniem aiz­drāž milzu vilciens. Ārsts un Stonors pie­trūkās kājās, apgāzdami krēslus. Bet dārdi jau pamazām noklusa. No tālienes atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; atkal nodre­bēja sienas, un kļuva kluss. Tāpat kā iepriekš vienmuļi kauca sniegputenis.

—       Kas ias bija? — iekliedzās ārsts, bai­līgi skatīdamies griestos.

—       Liekas, zemestrīce, — sacīja Stonors ieklausīdamies.

Loks uzmanīgi vēroja aiz satraukuma no- bālušo ģeofiziķi.

—       Nu, kas tur bija, Džek? — viņš jau­tāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīdzis uz spilvena un aizvēris acis.

—       Gigantisks bolīds. Acīmredzot tā šķem­bas kritušas kaut kur tuvumā.

—   Jūs to redzējāt? — jautāja Stonors.

—   Jā.

—   Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

—   Ntija.

—       Bet varbūt starpkontinentāla ballistiska raķete? — nedroši ieminējās ārsts.

—       Ar ko krievi nolēmuši iznīcināt mūsu staciju, — piebilda Loks.

—       Nav asprātīgi, — atcirta Ziro. — Starp citu, tieši jūsu tautieši patlaban izmēģina ra­ķetes Kenedija zemesragā. O, viņi viegli va­rēja, tēmēdami uz Dienvidameriku, trāpīt Antarktīdā.