— Tas bija bolīds, — teica Rasels. — Tas parādījās ziemeļrietumos, aizlidoja pāri mūsu stacijai un sprāga kaut kur virs plato dienvidaustrumos no mums. Es skaidri novēroju tā ātruma samazināšanos. Nekad nebiju redzējis tik lielu bolīdu.
— Bet vai pašlaik kaut kas ir redzams? — apjautājās Stonors.
— Nē, sniegputenis ir kļuvis stiprāks. Sniegu nes augstāk par periskopu.
Kad laiks ļaus, būs jāpameklē šķembas, — teica Stonors, aizdedzinādams cigareti. — Antarktīdā nokritis jauns meteorīts — arī tā ir sensācija.
— Neko jūs neatradīsiet, — iebilda Loks. — Vējš pašlaik dzenā pa plato simtiem tūkstošu tonnu sniega. Visas pēdas būs aizputinātas. Vai tā nav, Džek?
Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.
— Uz kurieni? — jautāja Stonors, redzēdams, ka ģeofiziķis saņēmis portjeras.
Rasels parādīja ar pirkstu uz augšu.
— Tikai ne soli nost no durvīm, — piekodināja Stonors. — Dzirdat, kas tur notiek?
Rasels pameta ar galvu un nozuda aiz smagajām portjerām.
Pēc dažām minūtēm viņš atgriezās, purinādams sniegu no bārdas un ūsām.
— Vai kaut ko redzējāt? — jautāja ārsts.
— Nē…
Četras dienas un četras naktis virs apledojušajām Karalienes Modās Zemes kalnu grēdām trakoja putenis. Sausa, durstīga sniega blāķi joņoja pāri kupenās iegrimušajām stacijas ēkām kā milzīga upe palos. Pat pusdienas laikā necaurredzamajā blīvā neko nevarēja saskatīt. Bija pazudušas klintis un debesis, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas aizstiepās desmitiem jūdžu uz rietumiem, tuksnesīgo kalnu labirintā.