Un tā nu viņiem vajadzēja doties ceļā uz Mariannelundu.

- Pieskati kārtīgi mazo Īdu, kamēr esam projām! - Emīla māte vēl uzsauca Līnai. Viņa ar Emīla tēvu apsēdās priekšējā sēdeklī. Uz pakaļējā sēdekļa nosēdās Emīls ar zupas bļodu galvā. Un savu "nāģeni" viņš bija nolicis blakām. Viņam taču vajadzēs kaut ko likt galvā, kad brauks mājās. Cik labi, ka Emīlam tas bija ienācis prātā!

- Ko man gatavot vakariņās? - Līna iebļāvās taisni tobrīd, kad rati sakustējās.

- Taisi, ko gribi, - Emīla māte atcirta. - Man tagad jālauza galva par ko citu.

- Nu tad es vārīšu gaļas zupu, - Līna ieminējās. Bet tanī pašā mirklī viņa pamanīja kaut ko puķainu nozūdam ceļa līkumā un atcerējās... par zupas terīni. Bēdīga viņa pagriezās pret Alfrēdu un mazo Īdu.

- Laikam būs jātaisa paltes ar speķi, - viņa novilka.

Emīls vairākas reizes bija braucis uz Mariannelundu. Parasti viņam patika sēdēt ratos un vērot, kā līkumo ceļš, skatīties uz lauku sētām, kurām brauca garām, uz bērniem, kas tur skraidīja, uz suņiem, kuri rēja pie vārtiņiem, uz zirgiem un govīm ganībās. Taču šoreiz diez cik jautri vis nebija. Te nu viņš sēdēja ar terīni uz acīm un pa šauro spraudziņu tik tikko varēja saredzēt savus aizpogātos zābaciņus. Zēns bez mitas prašņāja tēvam: "Kur mēs tagad esam? Vai Pankūku sēta jau garām? Vai drīz būs Sivēnu sēta?"

Emīls pēc sava prāta bija iedēvējis ikvienu lauku sētu ceļa malā. Par Pankūku sētu sauca to, kur reiz, Emīlam garāmbraucot, pie vārtiņiem stāvēja tukli bērneļi un ēda pankūkas. Un Sivēnu sēta bija dabūjusi savu vārdu no maza, jautra sivēntiņa, kuram Emīls dažkārt mēdza pakasīt muguru.

Taču šobrīd Emīls sēdēja pagalam sadrūvējies, blenza uz saviem zābaciņiem un neredzēja nedz pankūkas, nedz jautros sivēntiņus - nav brīnums, ka viņš činkstēja: