- Kur mēs tagad esam? Vai drīz būsim Mariannelundā?

Kad Emīls ar zupas trauku galvā iebrāzās daktera uzgaidāmajā telpā, tā bija pilna ar cilvēkiem. Visi, kas tur sēdēja, uzreiz iežēlojās par zēnu. Viņi saprata, ka atgadījusies liela nelaime. Tikai nejauks, maza auguma večuks smējās, vēderu turēdams - it kā būtu patīkami iespīlēt galvu zupas terīnē.

- Ha, ha, ha! - večuks nerimās. - Vai tev, puišel, salst ausis?

- Nē-ē, - Emīls atbildēja, - tagad ne.

- Ak tā, kāpēc ta tev tas jocīgais pods uzmaukts galvā? - večuks tincināja.

- Citādi man saltu ausis, - Emīls atteica. Viņš, kaut arī mazs, gribēja maķenīt patriekties.

Pēc tam Emīlam bija jāiet iekšā pie daktera, un dakterim gan smiekli nemaz nenāca. Viņš tikai nosacīja:

- Sveiki, sveiki! Ko tu tur zem bļodas dari?

Emīls dakteri neredzēja, bet sasveicināties tomēr vajadzēja, un tālab viņš paklanījās, cik dziļi vien varēja, lai gan galvā bija trauks. Noskanēja - bliukš! - un terīne, pārsprāgusi uz pusēm, gulēja uz grīdas. Jo pārāk stipri Emīls ar galvu bija iebliezis pa daktera rakstāmgaldu.

- Pagalam mūsu četras kronas, - Emīla tēvs paklusām teica Emīla mātei. Tomēr dakteris to sadzirdēja.

- Tad jau jūs esat nopelnījuši vienu kronu, - viņš paskaidroja. - Es, lūk, ņemu piecas kronas par to, ka velku maziem puišeļiem galvu ārā no zupas terīnēm. Taču šoreiz puika pats tika galā.

Tad nu Emīla tēvs gaužām nopriecājās un tencināja Emīlu, ka tas pārsitis bļodu un nopelnījis veselu kronu. Aši viņš pievāca lauskas un, pamājis Emīlam un Emīla mātei, devās ārā. Kad viņi bija iznākuši uz ielas, Emīla māte ierunājās:

- Padomā tik, nu mēs atkal esam ietaupījuši vienu kronu. Ko mēs par to nopirksim?

- Nekādu pirkumu, - Emīla tēvs norūca. - Pataupīsim. Lai gan - taisnībai taču jābūt. Emīls dabūs piecas ēres, ko ielikt savā krājkases sivēntiņā.

Un viņš tūliņ izņēma no maka piecēres gabalu un iedeva to Emīlam. Uzmini - vai Emīls kļuva priecīgs?