—      Es tev paskaidrošu, Li Vana, — viņš apņēmīgā tonī sacīja. — Kad tu visu to redzēji, tu kādā iepriekšējā dzīvē biji putniņš, mazs putniņš, un šīs atmiņas tev saglabā­jušās vēl tagad. Tur nav nekā neparasta. Es kādreiz esmu bijis alnis, un mans tēva tēvs pēc nāves kļuva par lāci—• tā teica šamanis, bet šamanis taču nemelo. Tā mēs pa dievu taku pārejam no dzīves uz dzīvi, un vienīgi dievi to visu zina un saprot. Sapņi un sapņu ēnas — tās ir at­miņas, nekas vairāk, un suns, kas piesaulē pa miegam smilkst, neapšaubāmi atceras agrākās dzīves notikumus. Āre, Bašs kādreiz ir bijis karavīrs. Esmu cieši pārliecināts, ka viņš ir bijis karavīrs.

Kanims pasvieda sunim kaulu un piecēlās.

—  Celies, posīsimies. Saule gan vēl ir karsta, bet vē­sāks jau arī vairs nekļūs.

—  Un baltie cilvēki — kādi viņi ir? — Li Vana, saņē­musi drosmi, ievaicājās.

—  Tādi paši kā es un tu, — viņš atbildēja, — tikai viņu āda nav tik tumša. Tu būsi pie viņiem, pirms vēl diena izdzisīs.

Kanims piesēja guļamo pārsegu pie sava simt piecdes­mit mārciņu smagā saiņa, notriepa seju ar šķidriem mā­liem un apsēdas atpūsties, kamēr Li Vana būs apkrāvusi suņus. Olo sarāvās čokurā, redzēdams rungu viņas rokās, un bez kādas pretošanās ļāva sev piesprādzēt vairāk nekā četrdesmit mārciņu smago saini. Bet Bašs bija neapmie­rināts un nikns, kad viņam ar varu uzsēja nastu, viņš, nespēdams valdīties, ņurdēja un rūca. Kamēr Li Vana sa­vilka siksnas ciešāk, suns bozās un ņirdza zobus, mez­dams uz viņu ļaunus skatienus te no sāniem, te atpakaļ pār plecu. Kanims pasmējās un piebilda: