— Vai es neteicu, ka viņš reiz bijis dižs karavīrs?
Šīs zvērādas aizies par dārgu cenu, — viņš piemetināja, aplikdams ap galvu nesamo siksnu un itin viegli paceldams savu saini no zemes. — Dārgu cenu. Par šādām mantām baltie cilvēki labi maksā, jo viņiem nav laika medīt un viņi ir vārīgi pret aukstumu. Drīz mēs dzīrosim, Li Vana, tā, kā tu vēl neesi dzīrojusi nevienā no iepriekšējām dzīvēm.
Viņa kaut ko nomurmināja, pateicīga un atzinīga par sava kunga visžēlīgo labvēlību, uzmeta plecos siksnas un salīka zem nastas svara.
— Kad es nākamreiz piedzimšu, es vēlētos piedzimt
par balto cilvēku, — Kanims noteica un sāka vienmērīgi soļot pa taku, kas veda lejup dziļā aizā.
Kanimam cieši pa pēdām sekoja suņi, Li Vana gāja pēdējā. Tomēr domas viņai kavējās tālumā, aiz Ledus kalniem austrumu pusē, sīkajā zemes stūrītī, kur pagājusi viņas bērnība. Li Vana atcerējās, ka jau bērnu dienās viņu bija uzlūkojuši par tādu dīvainu, it kā viņai būtu kāda kaite. Nu jā, viņa taču mēdza redzēt sapņus ar vaļējām acīm, un par tiem redzējumiem, ko pastāstīja, dabūja gan rājienus, gan brāzienus, līdz pēdīgi ar gadiem šie sapņi izbeidzās.