— Es redzu sniegkupenām klātu klajumu starp kokiem, — viņa iesāka, — un pāri sniegam stiepjas pēdu sliede — tur kāds cilvēks ar mokām rāpojis uz cejiem, balstīdamies uz rokām. Un es redzu ari šo cilvēku sniegā, un šķiet, ka skatos viņā pavisam tuvu. Viņš nav līdzīgs īstam cilvēkam, jo viņam ir mati uz sejas, daudz matu, un šie mati, kas klāj viņa seju un galvu, ir dzelteni ka zebiekstes vasaras akots. Acis viņam aizvērtas, bet tās atveras un meklējot raugās apkārt. Tās ir zilas kā debesis, tās ielūkojas manī un tad vairs neko nemeklē. Un viņa rokas sakustas — lēni, it kā aiz vārguma, un es jūtu …
— Jā, — Kanims piesmakušā čukstā paskubināja. — Tu jūti?…
— Nē! Ne! — Li Vana steigšus atsaucas. — Es neko nejūtu. Vai tad es teicu, ka jūtu? Es tā nedomāju. Nevar taču būt, ka es varētu tā domāt. Es redzu, es vienigi redzu, un tas arī ir viss, ko es redzu, — cilvēks sniegā, acis zilas kā debess un mati kā zebiekstes spalva. Esmu to skatījusi daudz reižu, un allaž tas ir viens un tas pats — cilvēks sniegā …
— Bet vai pati sevi tu redzi? — Kanims jautāja, paliecies uz priekšu, un cieši raudzījās Li Vanā. — Vai esi kādreiz redzējusi sevi kopā ar šo cilvēku sniegā?
— Kā es varētu redzēt pati sevi? Vai tad es neesmu īstenībā?
Kanima muskuļi atslāba, un viņš ērti atzvila atpakaļ ar līksmu apmierinātības izteiksmi acīs, kuras gan pavērsa sānis, lai sieva tās nepamanītu.