Taču ne pavisam. Kad Li Vana bija pieaugusi, viņa vairs nesapņoja nomodā, bet miegā murgi viņu neatstāja, un dažu nakti meitene nomocījās kā ar lietuvēnu, skatīdama netveramas ēnas, neskaidras un ne­sakarīgas. Saruna ar Kanimu bija Li Vanu satraukusi, un visu laiku, soļodama pa taku, kas līkumoja lejup pa ūdensšķirtnes grēdu nogāzi, viņa domās kavējās pie sa­viem fantastiskajiem sapņu redzējumiem.

—  Atvilksim elpu, — teica Kanims, kad viņi pusceļā bija šķērsojuši galveno strautu.

Viņš pieslēja savu nastu uz klints izciļņa, nobraucīja no pieres nesamo siksnu un apsēdās. Li Vana atsēdās vi­ņam līdzās, un abi suņi elsodami izlaidās zemē tiem bla­kus. Pie kājām viņiem burbuļoja no pakalniem plūstošā ledaina urga, bet ūdens tajā bija duļķains un neskaidrs, it kā pēc zemes nobrukuma.

—   Kāpēc tā? — Li Vana jautāja.

—  Tāpēc, ka baltie cilvēki rok zemi. Ieklausies! — Ka­nims pacēla roku, un viņ'a saklausīja gan lāpstu un kapļu šķindēšanu, gan arī cilvēku balsis. — Viņi ir traki aiz zelta un rokas bez mitas, lai to sameklētu.' Zelts? Tas ir dzeltens, to atrod zemē, un viņi to uzskata par milzu vērtību. Ar zeltu mēro arī cenas.

Bet Li Vanas apkārt klīstošās acis bija kaut ko ievēro­jušas, un viņa vairs nemaz neklausījās. Dažus jardus ze­māk, pa daļai jaunu eglīšu zaru aizsegts, zvilnēja baļķu cirtnis, un pāri tam slīga velēnu jumts. Li Vana nodre­bēja, un visi sapņu tēli sarosījās un samudžinājās viņas galvā.