— Kanim, — viņa čukstēja it kā drudžaina priekšnojautā, — Kanim, kas tas ir?
— Ta ir baltā cilvēka tipi, tajā viņš ēd un guļ.
401
Viņa to alksmīgi vēroja, ar vienu skatienu aptverdama
26 — Džeks Londons — I sēj.
tas vērtīgas īpašības, un atkal notrīsēja nesaprotama satraukumā.
— Tur vajag būt silti sala laikā, — viņa teica skaļā balsī, juzdama, ka no lūpām grasās raisīties kādas svešādas skaņas. Viņa juta nepieciešamību tās izrunāt, taču neuzdrīkstējās, un tai brīdī Kanims teica:
— To sauc par būdu.
Li Vanas sirds sparīgi salēcās. Šīs skaņas! Tieši tās pašas skaņas! Pēkšņās izbailēs viņa pavērās apkārt. Kā viņa varēja zināt šo svešo vārdu, ne reizi to vēl nedzirdējusi? Kā tas var būt? Un tad pēkšņi — pusizbīlī un puslīksmē — Li Vana pirmoreiz mūžā atskārta, ka sapņi tai pateikuši priekšā kaut ko saprotamu un nozīmīgu.
— Būda, — viņa klusu atkārtoja. — Būda.
Nesakarīgu sapņu tēlu jūklis uzvirmoja viņas galvā,
viņai uznāca reibonis un sirds vai stājās pukstēt.