Ēnas un rēgaini priekšmetu atveidi, neizprotamas asociācijas plūsmoja un virpuļoja viņā, un velti viņa pūlējās tās uz­tvert un apjēgt. Li Vana nojauta, ka šajā atmiņu burzmā meklējama visu noslēpumu atslēga; ja tikai viņa spētu to satvert un saturēt ciet, viss acumirklī kļūtu skaidrs un vienkāršs …

O, Kanim! Ak, Pauvakāna! Ak, rēgi un tēli, — kas tad tas?

Viņa pavērsās pret Kanimu mēma un dreboša, savu sapņu tēlu neprātīgā burzguļa pievārēta. Viņa jutās vārga un slima, klausīdamās valdzinošajās skaņas, kas brīnu­mainos ritmos viļņoja šurp no būdas.

—  Aha, vijole, — Kanims, rādīdams savu gudrību, ne­vērīgi izmeta.

Li Vana pat nesaklausīja šos vārdus, jo augoša aiz­grābtībā viņai šķita, ka nupat, nupat viss pēdīgi kļūs skaidrs. Tūdaļ, tūdaļ! — viņa domāja. Pēkšņi it kā migla aizplīvuroja viņas acis, un pa vaigiem sāka ritēt asaras. Noslēpums sāka atsegties, bet viņu pašu pārvarēja vār­gums. Kaut nu viņa spētu noturēties pietiekami ilgi! Kaut nu … bet zeme visapkart piepeši it kā salocījās un sa­čokurojās, un pakalni sāka šūpoties visgarām debess ma­lai; Li Vana pietrūkās kājās un iekliedzās: — Tēti! Tēti!— Bet tad saule sagriezās virpulī, negaidot uzvēlās tumsa, un Li Vana visā garuma nogāzās starp akmeņiem ar seju lejup.

Kanims pieliecās pārbaudīt, vai smaga nasta krītot nav