pārlauzusi sievai sprandu, tad atvieglots nomurdēja kaut ko un sāka Li Vanu apšļākt ar ūdeni no strauta. Viņa lēnām atžilba un, saraustīti elsodama, pacēlās sēdus.
— Nav labi, ja karsta saule spīd uz galvas, — Kamīns aizrādīja.
Li Vana atbildēja:
— Nē, nav gan labi, un arī nasta mani ir nomocījusi.
— Mēs ierīkosim apmetni tā paagrāk, lai tu varētu labi izgulēties un atgūt spēkus, — viņš laipni teica. — Un, ja mēs tūdaļ iesim tālāk, tad ātrāk tiksim pie gulēšanas.
Li Vana, ne vārda neteikusi, paklausīgi pieslējās kājās un grīļodamās uztramdīja suņus. Viņa mehāniski pieskaņojas vīra vienmērīgajai gaitai un, tikko uzdrošinādamās ievilkt elpu, sekoja tam garām būdai. Taču no turienes vairs neviļņoja nekādas skaņas, kaut gan durvis stāvēja vaļa un no skārda dūmeņa mutuļodama cēlās dūmu strūkla.
Strauta līkumā viņi uzdūrās kādam cilvēkam ar baltu ādu un zilām acīm, un Li Vana uz mirkli skatīja savā priekšā kādu citu cilvēku sniegā. Tomēr redzējums bija miglains, jo no visa pārdzīvotā sieviete bija slāba un gurdena. Taču viņa ziņkārīgi apskatīja šo cilvēku, un arī Kanims apstājās, lai pavērotu tā darbu. Vīrietis skaloja granti lielā, plakanā bļoda, turēdams to ieslīpi un riņķveidīgi kustinādams. Kamēr abi skatījās, vīrietis ar strauju kustību izšļāca ūdeni, un bļodas dibenā platā strēmelē mirguļoja dzeltenais zelts.