Misis van Vika nekā nesaprata.
— Zelts, — viņa drosmināja. — Labs zelts! Vai pārdot? Vai mainīt pret mainīt? — Un viņa atkal pieskārās Li Vanas zvērādu apģērbam. — Cik gribi? Vai pārdot? Cik gribi? — viņa tincināja, braucīdama zvērādu pret spalvu, lai pārbaudītu ar dzīslām sašūto vīli.
Tomēr Li Vana bija tikpat kurla, cik mēma un svešās sievietes runai neveltīja nekādu vērību. Neveiksmes apziņa viņu bija satriekusi. Kā pierādīt savu vienlīdzību šīm sievietēm? Jo Li Vana zināja, ka ir no vienas cilts ar tām, ka viņas ir asinsmāsas. Li Vanas acis satraukumā šaudījās apkārt pa istabu, ievērodamas gan mīkstos aizkarus gar sienām, gan sieviešu tērpus, gan ovālo spoguli un smalkos tualetes nieciņus zem tā. Šie priekšmeti viņai šķita kā spoki, jo tādus viņa jau kādreiz bija redzējusi, un, kad Li Vana tos uzskatīja, viņas lūpas gluži neviļus veidoja vārdus, kas drebēdami lauzās no rīkles. Te viņā uzdzirkstīja kāda doma, un viņa tūdaļ sasparojās. Jābūt mierīgai. Jāvalda pār sevi, jo šoreiz nedrīkst būt nekādu pārpratumu, citādi… Li Vana sadrebinājās, apspiezdama asarainas elsas, un saņēmās.
Viņa uzlika roku uz galda.
— Galds, — viņa skaidri un uzsvērti izrunāja. Un vēlreiz atkārtoja: — Galds.