Li Vana palūkojās uz misis van Viku, un tā apstiprinoši pamāja. Li Vana aizelsās sajūsmā, taču piespieda savu gribu paklausīt un savaldījās.
— Pavards, — viņa turpināja. — Pavards.
Ar katru misis van Vikas apstiprinošo galvas mājienu Li Vanas sajūsma auga augumā. Brīžam stomīdamās un apklusdama, brīžam runādama drudžainā steigā — cik gausi vai ātri laimējās atcerēties aizmirstos vārdus —, viņa virzījās pa būdu šurp un turp, nosaukdama priekšmetu pēc priekšmeta. Pēdīgi viņa apklusa un izcīnītas uzvaras apziņa palika stāvam, stalti izslējusies, ar atmestu galvu, nepacietīgi gaidīdama atzinību.
— Kaķis, — misis van Vika smiedamās teica un izsauca pa balsieniem, kā to dara bērnudārzā: — Ka ķis pe-li no-ķē-ris.
Li Vana svinīgi palocīja galvu. Nu pēdīgi šīs sievietes sāka viņu saprast. No šīs domas asinis saskrēja viņas bronzas krāsas vaigos, un viņa smaidīdama sāka jo sparīgāk māt ar galvu. ,
Misis van Vika pagriezās pret biedreni.
— Jādomā, kādā misijā sagrābājusi šādas tādas valodas drumstalas un nu atnākusi palielīties.
— Protams, — mis Gidingsa nospurcās. — Kāda muļķī te! Kavē tikai mums miegu ar savu plātīšanos.
— Bet es tomēr gribu dabūt šo virsjaku, kaut arī novalkāta, tā tomēr ir meistarīgi darināta — lielisks pa- raugeksemplārs. — Viņa atkal pievērsās viešņai. — Mainīt pret mainīt? Tu! Mainīt pret mainīt? Cik gribi? Nu? Nu paklau — cik gribi?