— Varbūt viņa vēlētos kādu kleitu vai ko tamlīdzīgu, — mis Gidingsa ierosinaja.
Misis van Vika piegāja Li Vanai cieši klāt un ar zīmēm rādīja, ka grib mainīt savu apmetni pret viņas virsjaku. Lai būtu labāk saprotams, viņa satvēra Li Vanas roku un piespieda to pie mežģīnēm un lentītēm virs savām kuplajām krūtīm, bružādama viņas pirkstus pa audumu, lai taču sajūt, cik tas mīksts. Dārgakmeņiem rotātais tan- renītis, ar ko apmetņa šķēlums bija vaļīgi sasprausts, at- spruka vaļā, un tērpa priekšdaļa vienā pusē pavērās, atsegdama stingru, baltu, bērna mutītes neskartu krūti.
Misis van Vika aukstasinīgi novērsa nekārtību, bet Li Vana, skaudri iekliegdamās, sāka raustīt un plēst sava kažokādas krekla priekšpusi, līdz atklājās viņas krūtis — tikpat stingras un baltas kā Evelinai van Vikai. Kaut ko nesakarīgu murminādama un strauji žestikulēdama, viņa centās pierādīt šīm sievietēm, ka ir tām radniecīga.
— Jauktene, — misis van Vika piezīmēja. — Es jau tā spriedu pēc viņas matiem.
Mis Gidingsa šķebīgi nokratīja roku.
— Lepojas ar sava tēva balto ādu. Cik pretīgi! Iedod viņai kaut ko, Evelin, un liec, lai iet prom.
Taču otra sieviete nopūtās.
— Nabaga radībiņa, gribētos viņai kaut kā palīdzēt.