Li Vana papurināja galvu.
— Es baidos 110 tevis, Kanim, tu esi tik liels un tik svešāds. Bet arī pirms tam, kad tu uz mani paskatījies, es baidījos no visiem jaunajiem vīriešiem. Es nezinu… nemāku pateikt… tikai man ir tāda sajūta, it kā es nebūtu piemērota viņiem, it kā …
— Nu, nu, — Kanims nepacietīgi skubināja.
— It kā viņi nebūtu no manas sugas.
— Ne no tavas sugas? — viņš gausi atkārtoja. — Bet kāda tad ir tava suga?
— Es nezinu, es … — Viņa apjukusi nopurināja galvu.
— Es nemāku izteikt vārdos, kā es to izjūtu. Es biju tāda kā sveša. Es nelīdzinājos citām meitenēm, kas koķetēdamas vilināja jauniešus. Es tā nespēju uzvesties. Man šķita, ka tas ir nepareizi, ka tas ir pat slikti.
— Saki — ko tu atceries pašu pirmo? — Kanims negaidīti noprasīja.
— Pauvakānu, savu māti.
— Bet vēl agrāk, pirms Pauvakānas?
— Neko citu.
Bet Kanims, ar skatienu urbdamies Li Vanas acis, iespiedās viņas dvēseles slēptākajās dzīlēs un redzēja to svārstāmies.
— Padomā, Li Vana, padomā labi cieši! — viņš uzstāja.
Li Vana stomījās, un acis tai bija žēlabainas un lūdzošas, taču viņa griba ņēma virsroku un rautin izrāva no viņas lūpām negribīgus vārdus.
— Bet tie bija tikai sapņi, Kanim, agrās bērnības nelāga sapņi — kā ēnas no lietām, kuru nemaz nav. Tā kādreiz suņi, gulēdami siltā saulītē, kaut ko redz sapņos un žēli smilkst.