— Pastāsti man, — viņš pavēlēja, — par to, kas bija pirms Pauvakānas, tavas mātes.
— Es visu esmu aizmirsusi, — viņa turējās pretī.
— Bērns būdama, es sapņoju nomodā, ar vaļējām acīm dienas laikā, bet, kad es stāstīju par visu dīvaino, ko esmu redzējusi, mani izsmēja, un citi bērni baidījās un vairījās no manis. Bet, ja es par to, ko esmu redzējusi, stāstīju Pauvakānai, viņa mani izbāra un teica, ka tie esot slikti sapņi; viņa mani pēra arī. Man liekas, 'tā bija slimība, tikpat kā krītamā kaite, kas uzbrūk veciem vīriem; ar laiku es atveseļojos un vairs nesapņoju. Bet tagad … es vairs nevaru atcerēties, — viņa satrauktā mulsā spieda roku pie pieres, — tie ir kaut kur te, bet es tos nespēju atrast, tikai vienu …
— Tikai vienu … — Kanims atkārtoja, viņu uzmundrinādams.
— Tikai vienu redzējumu. Bet tu smiesies par tā aplamību, tas ir tik neticams.
— Nē, Li Vana. Sapņi paliek sapņi. Varbūt tie ir atmiņas par citām dzīvēm, ko esam dzīvojuši. Es reiz esmu bijis alnis. Pēc tā, ko esmu redzējis un dzirdējis pa sapņiem, noteikti ticu, ka esmu bijis alnis.
Kaut gan Kanims pūlējās neko neizrādīt, skaidri bija manāma viņa augošā nepacietība, taču Li Vana, cenzdamās sameklēt vārdus, ar kuriem attēlot redzēto, nekā nepamanīja.