— Muļķis! Es esmu Polijs! — iespiedzās papagailis. — Vācies projām!
— Nopirku par desmitnieku zooloģiskajā veikalā. Gatavs saderēt, misis Istmila viņu neatšķirs no sava dievinātā Robija! Krāsa uz mata tāda pati, salīdzināju ar fotogrāfiju. Minerva šim nolūkam izlūdzās no misis Ist- milas attēlu. Esmu jau vienojies ar profesoru Politu. Par trīssimt dolāriem viņš ņemas iemācīt šim putniņam ik vārdu, ko pratis Robijs. Cerams, magnetofona lentu jūs atstājāt sev?
— Liekas, šo naudu varēs ietaupīt. Noliksim būri pie radioaparāta un pēc nedēļas dzirdēsim Robija mīļoto izteicienu: «Ja vēlaties gūt panākumus mīlā, mazgājieties ar aromātiskajām ziepēm «Skūpsts»!»
— Nemaz nenojautu, ka esat tik labi izpētījis papagaiļu psiholoģiju, inspektor. — Kad Deilijam prāts nesās uz jokiem, viņš bieži vien uzrunāja Mūnu agrākajā dienesta pakāpē.
— Tā ne ar ko neatšķiras no mūsu pilsoņu psiholoģijas . .. Tātad jūs uzskatāt, ka tas ir izdevīgs veikals?
— Pats par sevi saprotams. Tīrs ienākums — tūkstoš mīnus desmit.
— Tūlīt redzēsiet, ka jūsu deviņi simti deviņdesmit dolāri aizlaidīsies pa logu!
Atbrīvotais papagailis nedomāja aizlidot. Apsēdies uz palodzes, viņš iekliedzās:
— Vācies projām! Es esmu Polijs!
Mūns atvēzējās.
— Es esmu gudrs! Tu esi muļķis! — atvadām nokliedza papagailis un pazuda svelmes mirgoņā.