— Jums šī bulta ļoti piestāv. Kā jūs sauc? — Deilijs ievadīja sarunu.
— Mērija Danuā, — meitene mēģināja pasmaidīt, bet no tā nekas prātīgs neiznāca. Iemeslu Deilijs saprata pēc minūtes, kad Mērija norādīja uz virves nodalītu četrstūri, kuru apsargāja policists.
— No šejienes «Zelta bulta» devās savā pēdējā reisā, — pavēstīja Mērija. — No rīta vēl cerēju .. . Bet pirms stundas paziņoja, ka meklēšana pārtraukta… Tur bija mana krustmāte . ..
Viņi iebrauca pilsētā. Debesskrāpju smailēs karājās miglas driskas, bet stāvās, pret kalnu kāpjošās ielās skalojās saules gaisma, bieza kā apelsīnu sula. Kaut kur ostā kliedza okeāna tvaikoņu sirēnas.
Mašīna apstājās pie viesnīcas «Zelta vārti». Mūnam un Deilijam bija rezervētas divas guļamistabas ar kopēju salonu. Vannas istabās viņi atrada pilnu tualetes piederumu komplektu, sākot ar zobu suku un beidzot ar elektrisko bārdas dzenamo. Salonā uz galda Mūns ieraudzīja lielu cigāru kārbu. Deilijs uzgāja ledusskapī veselu pudeļu bateriju.
Ieskanējās tālrunis. Mērija paņēma klausuli.
— Misters Bredoks jautā, vai jums nebūtu kāda vēlēšanās!
— Nekāda, atskaitot solīdu honorāru, — pajokoja Deilijs.
— Misters Bredoks lūdz jūs nomazgāties, uzkost un, ja vēlaties, atpūsties. Man pavēlēts uzgaidīt mašīnā.— Un Mērija aizgāja.