—    Kā mūs uzņem šis Bredoks! — Deilijs ierunājās. — It kā mēs būtu kāda marionešu režīma valdnieki, uz kuriem likta pēdējā cerība.. . Nezinu, kā jums, in- spektor, bet man tas liekas šaubīgi.

Mūns pakratīja galvu:

—    Laikam tas ir pats grūtākais uzdevums manā dzīvē.

—    Paši vainīgi. Nevajadzēja atteikties no operācijas «Papagailis».

Pēc pusstundas mašīna ar zelta bultu joņoja pa tirdz­niecības centra ļaužu pilnajām ielām. Netālu no Lielā tilta nācās nobremzēt, lai palaistu garām savdabīgu pro­cesiju. Priekšā soļoja mūziķi, aiz tiem četrdesmit skais­tules peldkostīmos. Kad viņas pagāja garām, Mūns ieraudzīja uz meiteņu kailajām mugurām ģīmetni. Pa­zīstama seja! Nu, protams, misters Bredoks. Žilbinoši smaidot no četrdesmit mugurām, četrdesmit vienādu Bredoku aizsoļoja Mūnam garām.

Misters Bredoks balotējas štata gubernatora pos­tenim, paskaidroja Mērija.

—    «Zelta bultas» katastrofa, acīm redzot, nenāks vi­ņam par labu, — piezīmēja Mūns.

—    Jā, misteram Bredokam tas ir sāpīgs trieciens.

Viņa pretinieks senators Džeks Felano nevilcināsies iz­mantot to savā labā.

—    Sakiet, Mērija, kā jūs, būdama sabiedrības kalpo­tāja, izskaidrojat avārijas iemeslus?

Mērija paraustīja plecus.

Kad mašīna iebrauca sabiedrības teritorijā, Mūnu pasveicināja vecs paziņa, policijas inspektors Olšeids.