Mūns bija atvēris logu, bet labāk no tā nekļuva. Iesūcis sevī svelmes atmiekšķētā asfalta garaiņus, ben­zīnu un dūmus, sasvilis daudzstā vaina jā betona cepeš­krāsnī, ielas gaiss iedarbojās nomācoši. Tad jau patīka­māk aizvērt logus un nolaist aizkarus. Galda ventilators vienmuļi dūca. Viņam piebalsoja televīzijas diktora mo­notonā balss:

«Pasažieru lainera «Zelta bulta» bojā ejas aptuvenajā rajonā izsūtīts piektās Klusā okeāna flotes aviācijas bā­zes kuģis. Lidmašīnas patrulē okeānu. Līdz šim nav izde­vies atrast gaisa lainera paliekas. Ūdenslīdējiem nav iespējams pārmeklēt jūras dibenu, jo dziļums šajā vietā pārsniedz četri tūkstoši pēdu. Kā mums tikko ziņoja, pa­zīstamais jūras dzijumu pētnieks kapteinis Ivo piedā­vājis izmantot šim nolūkam savu batiskalu «Tulona IV». Valdība ar pateicību pieņēmusi viņa priekšlikumu …»

Kopš paša rīta sensacionālā katastrofa bija nobīdījusi pie malas visus pārējos notikumus. «Zelta bulta» bija viens no četriem superjaudas pasažieru laineriem, ku­rus ražoja aviācijas uzņēmums, pazīstams ar saīsināto nosaukumu «Aviobredoks». Šo lidmašīnu ekspluatācija bija sākusies tikai pirms dažiem mēnešiem. «Zilā bulta» un «Oranžā bulta» uzturēja satiksmi pāri Indijas oke­ānam, bet «Zelta bulta» un «Sudraba bulta» lidoja pāri Klusajam okeānam. Šodien pulksten septiņos pēc Sana- risko laika «Zelta bulta» ar četrdesmit sešiem pasažie­riem un deviņiem komandas locekļiem izlidoja kārtējā reisā Sanarisko-Honolulu. Kad lidmašīna atradās pus­ceļā, radiosakari pēkšņi pārtrūka.