— Nu, kā tad bija ar vēstuli? — Mūns atgādināja, ķerdamies pie cīsiņiem ar kukurūzas putru. Viņi divi lāgiem bija pāršķirstījuši prāvo ēdienu karti, kamēr starp simt izmeklētiem ēdieniem atrada kaut ko lētāku.
— Ne visai saprotama vēstule. Mērija stāstīja, ka paraksts esot vai nu «Dzeltenais pūķis», vai «Zaļais pūķis». Šis pūķis brīdinājis Bredoka Klusā okeāna aviolīnijas administrāciju: ja kaut kādiem tipiem — Mērija atceras tikai to, ka viņiem bijuši aziātiski uzvārdi, — pārdošot biļetes reisam Sanarisko-Honolulu, lidmašīna nesasniegšot mērķi… Starp citu, vai tie tur jums vēl nav apnikuši? — Deilija piezīme attiecās uz viņu izsekotājiem.
Mūns pašķielēja kaimiņu virzienā. Vīrietis un sieviete izlikās iegrimuši flirtā.
— Pat nestādījās priekšā! Tagad esam spiesti minēt, kurš no viņiem ir konkurences auss, kurš — paša Bredoka, — Mūns noburkšķēja. — Man tas sāk apnikt.
— Tūlīt tiksim no viņiem vaļā, — Deilijs noteica.
Uzrakstījis dažus vārdus uz papīra salvetes, viņš pasauca oficiantu un lika aiznest vēstījumu kaimiņiem. Efekts bija zibenim līdzīgs. Pēc minūtes galdiņš bija tukšs.
— Kā jūs to panācāt? — apjautājās Mūns.
— Ļoti vienkārši! Piedāvāju piesēsties pie mums, lai varētu labāk dzirdēt… Kādas ir jūsu domas par vēstuli?