— Tā var būt ākstīšanās vai šantāža.
Deilijs neatbildēja, viņš cītīgi košļāja barību. Tā bija droša pazīme, ka smadzenes ar pilnu jaudu risina kādu problēmu. Mūns pacietīgi gaidīja. Beidzot Deilijs nolika dakšiņu un nazi.
— Iedomāsimies, ka vēstuli nosūtījis nevis jokdaris vai šantāžists, bet tieši tas cilvēks, kurš zinājis, ka «Zelta bulta» neaizlidos līdz Honolulu. Pie tam ar nolūku novērst no sevis aizdomas. Kas visvairāk ieinteresēts «Zelta bultas» bojā ejā? Bredoka konkurenti!
— Firma «Viskoms un dēls»? — Mūns vaicāja. — Jūs pārāk aizraujaties.
— Lai dabūtu valsts pasūtījumu, viņiem bija jāpierāda, ka «Bultas» nav drošas. Visdaiļrunīgākais pierādījums būtu katastrofa, kuras cēlonis ir tehniski defekti. Vai tā nav?
— Viskomam ir godīga cilvēka reputācija. Diez vai viņam ienāktu prātā lietot tādus paņēmienus.
,— Viskomam un viņa dēlam pieder tikai divdesmit procenti akciju. Esmu paguvis ievākt izziņas. Sākot ar pagājušo gadu, vairums akciju pārgājušas Universālajai apdrošināšanas sabiedrībai, bet tur sēž tādi ļaudis kā Marks Florinskis.
— Tas pats Florinskis, kuru izsauca senāta komisijā sakarā ar reketeru sindikātu?
— Tieši tā. Toreiz klīda baumas, ka viņš savā laikā bijis cieši saistīts ar Dolingera bandu. Runāja pat, ka viņš bijis ieinteresēts Dolingera nāvē, lai noslēptu pēdas …