Kaut gan — vēl nav par vēlu. Man kopš sendienām gribas uzzināt, kā jūtas cilvēks, kas piebāzis vēderu ar simt dolāru pus­dienām! — Un Deilijs, atvēris ēdienu karti, izmeklēja uz labu laimi dažus visdārgākos ēdienus. — Un jūs, in- spektor? Kādai delikatesei dodat priekšroku — pildītai valzivij vai strausa olu omletei?

—    Dodu priekšroku miegam. Tas ir vislietderīgākais ēdiens pirms izšķirošās kaujas. — Ar šo mīklaino pie­zīmi Mūns devās uz savu istabu.

Deilija svētku mielasts ilga apmēram stundu. No pasū­tīta deserta — Bābeles torņa no šokolādes un visu konti­nentu augļiem — nācās atteikties, jo vēders jau tā bija bāztin piebāzts. Lai izbaudītu, kā jūtas īsts miljonārs, derēja vēl aizsmēķēt cigāru no divdesmit piecu dolāru naudas zīmes. Taču, pirmkārt, viss viņa kapitāls šobrīd nepārsniedza pat pusi no šīs summas, otrkārt — Deilijs nepīpēja.

Visai rožainā garastāvoklī Deilijs izgāja cauri holam. Pusmūža vīrietis atkal pētīja avīzi, meitene šoreiz no­darbojās ar lūpu krāsošanu. Iedams garām, Deilijs laipni pamāja viņiem.

Mūns gulēja. Deilijs nolēma sekot viņa piemēram. Taču nebija vēl paguvis īsti aizmigt, kad Mūns cēla viņu augšā.

—    Nav ko snaust. Jūs man esat vajadzīgs! — Mūns paziņoja. — Pasūtiet divas mašīnas. Es braukšu pirmais, jūs nopakaļ.