— Jums vajadzīgs goda eskorts? Es viņus nupat redzēju holā. Saderu, ka viņi gatavi pavadīt jūs kaut vai līdz pasaules galam.
— Tieši tāpēc man vajadzīga jūsu palīdzība. Es braucu pie Bredoka galvenā konstruktora.
— Kādā nolūkā? Jūs ar viņu jau runājāt?
— Dodos izšķirošā kaujā. Man jāizspiež no viņa patiesība.
— Grandioza vēršu cīņa! Toreadora lomā — misters Mūns! Bet kāpēc iepīt mani? Varbūt man vajadzēs tēlot sarkano lupatu!
— Nē, jums būs daudz grūtāks uzdevums. Jums vajadzēs tēlot detektīvu aģentūras «Mūns un Deilijs» kompanjonu.
— Jūs mani pietiekami nenovērtējat. Tikai baidos, ka pat man neizdosies atraisīt viņam mēli. Uz ko pamatojas jūsu cerības?
— Uz to, ka katram cilvēkam ir sirdsapziņa. Sarunu atstājiet man. Jūsu pienākums nodrošināt, lai mūs nenoklausās.
Deilijs paņēma no naktsgaldiņa tranzistoru, kas atradās tur blakus bībelei un lidmašīnu, dzelzceļu un autobusu sarakstam. Uzgriezis vietējo staciju, Deilijs pārliecinājās, ka tas ir pietiekami skaļš troksnis priekšā stāvošajai operācijai. Pārraidīja pēdējās ziņas.
«Kā mums paziņoja misters Bredoks,» dārdēja istabā diktores balss ««Sudraba bulta» tikko nolaidās aerodromā pēc simtā sekmīgā lidojuma pāri okeānam. Sākot ar rītdienu, līniju Sanarisko-Honolulu apkalpos «Sarkanā bulta». Visiem pasažieriem, kas piedalīsies pirmajā reisā, tiks pasniegtas vērtīgas piemiņas balvas.»