— Dieva dēļ, izslēdziet! — Mūns lūdzās. — Vēl trakāk nekā bungas.
Deilijs stāvēja kā pārakmeņojies. Mūnam nācās izraut tranzistoru viņam no rokām un izslēgt pašam.
— Kas jums kaiš, Deilij? — viņš jautāja.
— Man? Atcerējos kādu interesantu detaļu. «Dzeltenā pūķa» vēstule bija rakstīta ar mašīnu.
— Kas tad tur interesants?
— Tas bija nevis oriģināls, bet tikai kopija. Pie tam vēstules autors lietojis dzeltenu kopējamo papīru.
5
Bredoka galvenais konstruktors dzīvoja piepilsētā. No ārpuses viņa divstāvu kotedža ne ar ko neatšķīrās no kaimiņu mājām, kuras apjoza tāds pats neliels maurs. Pludmales tuvuma dēļ cenas uz gruntsgabaliem šai pilsētas rajonā bija ļoti augstas. Tikai bagātnieki varēja atļauties īstu dārzu. Toties iekšpusē kotedža pārsteidza ar savu noformējumu un bagāto tenhiku, kuras uzdevums bija līdz minimumam samazināt mājsaimniecības darbus un nodrošināt vislielākās ērtības. Kotedža, šķiet, bija atvesta no izstādes «Divdesmit pirmais gadsimts».
Durvis atvēra apkalpotāja.
— Misters Stīvensons peldas, — viņa paziņoja. — Jums vajadzēs uzgaidīt.
— Un kad viņš … — iesāka Mūns, bet viņu pārtrauca ugunsdzēsēja sirēnas kaucienam līdzīga skaņa.