— Piedodiet. Elektriskā krāsns signalizē, ka cepetis gatavs! — Un viņa aizskrēja, atstājusi Mūnu pustumšā istabā. "
Mūns nospieda kādu pogu. Gaisma neiedegās, toties aiz loga atskanēja šalkoņa. Apradis ar mijkrēsli, Mūns pamanīja, ka pogu pie sienas nav mazāk kā automatizēta ražošanas procesā vadības pultī. Riskēt diez vai bija vērts. Mūns nolēma, ka daudz vienkāršāk atbīdīt aizkarus. Atvērtajā logā ielidoja šļakatas. Izrādījās, ka nospiestā poga iedarbinājusi strūklakas maura laistīšanai. Smagi nopūties, Mūns apsēdās krēslā un aizsmēķēja Bredoka cigāru. Pelnu trauks nekur nebija saredzams. Beidzot viņš uzminēja, ka tas iemontēts krēslā. Izvilkt to neizdevās. Acīm redzot, šim nolūkam kalpoja sarkanā poga atbalstnī. Mūns nospieda to līdz galam. Pelnu trauks tiešām izlēca, bet vienlaicīgi atzveltne ieņēma gandrīz horizontālu stāvokli un nogāza Mūnu garšļaukus. Berzēdams muguru, Mūns pārsēdās citā krēslā. Tam bija vēl sarežģītāka konstrukcija, savos dziļumos šis krēsls glabāja ne tikai pelnu trauku, bet arī šķiltavas, paplāti un lampu. Taču pēc pirmītējās rūgtās pieredzes Mūns neuzdrošinājās izdarīt tālākus eksperimentus. Piespiedis rokas pie krūtīm, lai nejauši neaizskartu kādu pogu, viņš sēdēja nekustīgi un tikai laiku pa laikam uzmanīgi piecēlās, lai nobirdinātu pelnus atvērtajā logā. No šejienes varēja saredzēt ļaužu pārpilno liedagu, bet aiz tā gandrīz melno līča ūdeni baltu šļakatu ietvarā. Otrā stāva līmenī laipa savienoja kotedžu tieši ar jūru. Aiz zema iežogojuma parādījās Deilijs. Pamirkšķinājis Mūnam, viņš atkal nozuda.