Uz laipas atskanēja basu kāju dipoņa. Pēc dažām mi­nūtēm jstabā ienāca Stīvensons. Vispirms viņš nospieda pogu. Ūdens šļakstoņa aiz loga mitējās.

—     Priecājos jūs redzēt, mister Mūn! — Viņš paska­tījās uz krēslu un pasmaidīja. — Redzu, jūs jau esat paguvis krist par upuri tehniskajam progresam.

—     Tik tiešām «krist». Šai gadījumā tas ir vispiemēro­tākais vārds. Jūtu jums līdzi, mister Stīvenson. Dzīvot tādā mājā droši vien nav lēti.

—    Jā, elektroenerģijas patērējam daudz.

—    Es domāju izdevumus, kas saistīti ar apdrošinā­šanu pret nelaimes gadījumiem.

—     Tas ir mazliet pārspīlēti. Kaut jāatzīstas, sākumā mēs ar sievu nekādi nevarējām visu aptvert. Par laimi, firma pagādājusi mums kalpotāju, kura beigusi speciā­lus kursus… Es jūs tūdaļ iepazīstināšu ar savu sievu.

Stīvensons piespieda vienu no daudzajām pogām. Mū­nam bija tāda sajūta, it kā tieši no sienas atskanētu sie­vietes balss:

—    Jā, Eduard.

—          Nokāp, lūdzu, lejā. Gribu iepazīstināt tevi ar mis­teru Mūnu, — Stīvensons runāja neredzamajā mikro­fonā.