Siena atbildēja:

—          Tūlīt. Es tikai pārģērbšos. Mister Mūn, ceru, jūs paliksiet uz pusdienām.

—          Labprāt! — Mūns nomurmināja un paklanījās sie­nai.

—    Ejam uz ēdamistabu! — saimnieks aicināja.

—    Gribētu vispirms noskaidrot kādu jautājumu.

—    Lūdzu!

—          Ja neiebilstat, vispirms aizvēršu logu. Nebūtu vē­lams, lai kāds noklausītos mūsu sarunu.

—    Neieteicu, — Stīvensons iesmējās.

—    Kāpēc?

Iekāms Stīvensons paguva atbildēt, vaļējā logā ielau­zās ausis plosoša džeza mūzika. Tā bija Deilija radītā skaņu barjera.

—           Redzat, es nevēlos, lai atkal izdauzītu logu, kā tas bija pirms dažām dienām, — Stīvensons paskaidroja. — Pie manis toreiz ciemojās misters Bredoks. Felano spiegi laikam cerēja sadzirdēt svarīgus noslēpumus.

—          No kura laika jūs dzīvojat tādā aplenkuma stā­voklī?

—           Kopš vedam sarunas par valsts pasūtījumu «Bul­tām» un «Zibeņiem». Sākumā viņi mēģināja iekļūt namā un uzstādīt noklausīšanās aparatūru. No tā nekas neiz­nāca. Viņiem nācās nopirkt kaimiņu kotedžu. Varat pa­lūkoties. — Stīvensons pasniedza ciemiņam tālskati.

Otrā stāva logā Mūns ieraudzīja vītņu augiem no­maskētu apaļu caurumu. Mūns zināja, kas tas tāds. Te­leskopam līdzīgā ierīce deva iespēju skaidri sadzirdēt katru vairāku simtu pēdu atstatumā izrunātu vārdu.