Stīvensons sāka smieties.
— Tad man viss skaidrs! Vai tiešām jūs pieļaujat, ka es, būdams pazīstams aviokonstruktors, liktu savu parakstu zem lidmašīnas, ja man būtu kaut mazākās bažas par tās absolūto izturību? Drīzāk es …
Viņu pārtrauca balss sienā:
— Eduard, es gaidu.
Misis Stīvensone bija gadus četrdesmit veca, ļoti skaista sieviete. Viņa bija ģērbusies melnā pidžamā. Mūnam nebija jēgas par sieviešu modēm, tomēr pat viņš saprata, ka šis it kā pieticīgais tērps ir izcila modelista meistardarbs un maksā traku naudu.
— Mana sieva! — teica Stīvensons. Viņa balsī, šķiet, nebija sevišķu emociju, taču Mūns tūdaļ noprata, ka viņam ir viena vienīga reliģija — nodrošināt šai skaistajai sievietei visus dzīves labumus.
— Eduards laikam paguvis jums krietni apnikt? — viņa teica ar apburošu smaidu. Runādams par savām «Bultām», viņš kļūst briesmīgi pļāpīgs. Lāgā negribas ticēt, ka šis pats cilvēks radījis pasaulē labākās lidmašīnas.
—. Bet misters Mūns uzskata, ka «Bultas» nav pārāk drošas, — Stīvensons piezīmēja ar labsirdīgu ironiju.
— Ko jūs! — misis Stīvensones skaistās acis iedzirk- stījās. — Vai tad es lidotu ar «Sarkano bultu», ja tas tā būtu? Esmu briesmīga zaķapastala.
— Kad jūs lidojat?
— Rīt. Mums jau pasūtītas biļetes pirmajam reisam. Tā ir mistera Bredoka ideja.
— Bredoks domā, ka manai sievai nenāktu par ļaunu redzēt Havaju salu eksotiskās ainavas, — Stīvensons steidzīgi paskaidroja, uzmezdams sievai bažīgu skatienu.