—    Eduards joko. Misters Bredoks uzskata, ka tā būs laba reklāma «Bultām». Ja pats galvenais konstruktors un viņa sieva … Uzmanīgi!

Mūns tikai pēc mirkļa saprata, uz ko attiecas pēdējais vārds. Misis Stīvensone negaidot satvēra viņu aiz rokas un atvilka no galda. Galds, pret kuru Mūns nupat kā bija atbalstījies, slīdēja uz leju. Pēc dažām minūtēm tas iznira no lūkas, nokrauts ar kūpošiem traukiem.

Pusdienas noritēja džeza mūzikas pavadībā. Deilijs bija pārvietojis savu posteni tuvāk ēdamistabai. No vie­tas, kur sēdēja Mūns, varēja redzēt daļu sola, kur bija ērti iekārtojies Deilijs ar tranzistoru, un dažus pusau­džus, kas dejoja tāpat peldkostīmos. Tas bija viens no tiem jaunmodīgajiem dančiem, kuru jēgu Mūnam ne­kādi neizdevās izdibināt. Gandrīz nekustēdamies no vie­tas, katrs raustījās, kā varēja. Deju melodijas mainījās, kustības palika tās pašās.

Mūzika pēkšņi aprāvās. Dejotāji sastinga nejēdzīgās pozās. Logā līdzīgi pērkonam ielauzās diktora balss:

«Lēdijas un džentlmeņi, pārraidām speciālu ziņojumu. Gaisa katastrola virs Indijas okeāna! Vēl sešdesmit sep­tiņi upuri! Kā mums tikko ziņoja, pasažieru laineris «Oranžā bulta», kas izlidoja šovakar no Singapūras, ne­ieradās Bombejā, no kurienes tam vajadzēja doties tālāk uz Kairu. Nav nekādu šaubu, ka «Oranžo bultu» pie­meklējis tāds pats liktenis kā «Zelta bultu». Lidmašīnā atradās komunistiskās Vjetnamas delegācija, kas lidoja uz Āfrikas un Āzijas valstu konferenci Kairā, un daži žurnālisti/» Stīvensons uzlēca kājās.