Ar neatlaidību un veiklību, kas liecināja, ka viņas nervu sistēma ir tikpat primitīva kā darba metode, viņa dauzīja pupiņas ar pamatīgu kvarca šķembu. Deivids Peins pamanīja savas viešņas skatienu, un lūpās viņam pazibēja smaida ēna.

—   Man bija gan kaimiņi, — viņš atbildēja, — pāris puišu no Misūri un pāris no Kornuelas, bet visi aizbrauca uz Eldorado strādāt par algu pie kāda zelta meklētāja.

Misis Seizera uzmeta domīgu, pētījošu skatienu mei­tenei.

—   Indiāņu gan te laikam netrūkst.

—   Visi, cik dievs viņu devis, jau sen pārcēlušies uz Dausonu. Šajā apvidū nav neviena indiāņa — vienīgi, lūk, Vinapija, kas cēlusies no kojukuku cilts, — tie dzīvo apmēram tūkstoš jūdžu no šejienes upes lejtecē.

Misis Seizerai pēkšņi uznāca reibonis; kaut arī pie­klājīgais smaids viņas lūpās neizdzisa, taču sarunu biedra seja šķita nogrimstam kaut kur tālumā, un būdas baļķu sienas sāka grīļoties un šūpoties. Bet šai brīdī viņu aici­nāja pie galda, un maltītes laikā viņai radās iespēja at­gūties. Viņa runāja maz — galvenokārt par apvidu un laika apstākļiem, turpretim namatēvs ņēmās sīki un plaši iztirzāt atšķirību starp seklajiem izrakumiem vasarā Lejas Laukos un meklējumiem dzīles ziemu Augšas Laukos.

—  Tu nemaz nejautā, kādēļ es atbraucu uz zieme­ļiem? — viņa ievaicājās. — Tu taču to zini. — Viņi bija piecēlušies no galda, un Deivids Peins atkal ķērās pie cirvja kāta darināšanas. — Vai manu vēstuli saņēmi?