— Tu neesi necik pārvērties šajā laikā, — viņa pēkšņi ieteicās, cenzdamās ievadīt sarunu personiskākā gultnē.
— Varbūt tikai drusku nokrities svarā, toties pieņēmies spēkā. Kā tev šķiet?
Viņa tikai paraustīja plecus un nespodrajā gaismā centās saskatīt indiānieti, kas jau bija iekūrusi uguni un cepa lielus aļņa gaļas gabalus, salikusi tiem pa vidu plānas speķa šķēlītēs.
— Vai tu ilgi uzturējies Dausonā? — Vīrietis tēsa no bērza pagales cirvja kātu un izteica jautājumu, galvu nepacēlis.
— Tikai dažas dienas, — viņa atteica, nenovērsdama skatienu no indiānietes un nemaz lagā nedzirdējusi jau- tājumu. — Ko tu teici? Dausonā? Nodzīvoju tur mēnesi un biju priecīga, kad tiku projām. Arktikas vīrieši, vai zini, ir visai primitīvi un diezgan nesavaldīgi savās jūtās.
— Tas ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo tik tuvu pie zemes. Pieklājības likumus kopā ar atsperu gultam viņš atstājis mājās. Tu esi rīkojusies pareizi, aizbraukdama tagad. Tā tu tiksi projām no šā apvidus, pirms uzkritīs moskīti, un, to neizbaudījusi, nemaz neproti novērtēt, cik ļoti tev palaimējies.
— Droši vien. Bet nu pastāsti par sevi, par savu dzīvi. Kas tev mīt kaimiņos? Vai tev vispār ir kāds kaimiņš?
Runādama viņa vēroja indiānieti, kas uz pavarda akmens smalcināja miltu maisa stūrī iebērtas kafijas pupiņas.