— Pēdējo? Šķiet, ne. Tā droši vien klīst kaut kur pa Bērzu Strauta apvidu vai glabājas kāda tirgoņa būdā upes lejtecē. Ar pastu te tīrais negals. Nav ne kārtības, ne sistēmas, ne …
— Neesi tāds koka stumbenis, Deiv! Palīdzi man! — Tagad viņa runāja skaidri, balsī ieskanējās valdonīgums, uz kuru tiesības, šķiet, deva pagātne. — Kādēļ tu nejautā neka par mani pašu? Par mūsu vecajiem paziņām? Vai esi pavisam zaudējis interesi par pasauli? Vai zini, ka mans vīrs nomiris?
— Tiešām? Man ļoti žēl. Vai sen …
— Deivid! — Viņa aiz dusmām gandrīz apraudājās, tomēr pārmetums, kas izskanēja šai saucienā, viņu mazliet nomierināja. — Vai tu vispār esi saņēmis jel kādu no manām vēstulēm? Vismaz dažas tevi noteikti ir sasniegušas, kaut arī tu nekad neatbildēji.
— Neesmu saņēmis pēdējo, acīrn redzot, to, kurā tu raksti par sava vīra nāvi, un laikam vēl daža cita arī noklīdusi; taču dažas es saņēmu un — hm — lasīju Vina- pijai priekšā — par brīdinājumu, proti, lai paradītu viņai, cik samaitatas ir viņas baltās māsas. Un … hm .. . man šķiet, viņa no tā guvusi derīgu mācību. Kā tu domā?
Viņa izlikās šo dzēlību nedzirdējusi un turpināja: