— Pēdēja vēstulē, kuru neesi saņēmis, es, kā jau tu uzminēji, rakstīju par pulkveža Seizera navi. Tas bija pirms gada. Pieminēju arī — ja tu nebrauksi pie manis, es došos pie tevis. Un, kā jau vairākkārt biju solījusies, atbraucu arī.
— Man nekādi solījumi nav zināmi.
— Iepriekšējās vēstulēs.
— Jā, tu solījies gan, bet, tā kā nebiju solījuma prasījis un arī uz vēstulēm neatbildēju, tad tie nav uzskatāmi par spēkā esošiem. Es gan atceros kādu citu solījumu, kuru arī tu varbūt neesi aizmirsusi. Tas bija loti sen. — Viņš nometa cirvja kātu zemē un pacēla galvu. — Tas bija ļoti sen, un tomēr es gaužām labi atceros dienu, stundu, ik sīkumu. Mēs bijām rožu dārzā — tu un es—, tavas mātes rožu dārzā. Viss plauka un ziedēja, un pavasaris strāvoja arī mūsu asinis. Es tevi apskāvu — pirmo reizi — un noskūpstīju tieši uz lūpām. Vai tu neatceries?
— Neatgādini man to, Deiv, neatgādini! Es visu atceros, un man ir kauns. Cik neesmu izraudājusies! Ja tu zinātu manas ciešanas . ..
— Tu man solījies toreiz, ai, un vēl tūkstošiem reižu turpmākajās brīnišķīgajās dienās. Ik acu skatiens, ik rokas pieskāriens, ik vārds no tavām lūpām bija solījums. Un tad — kā lai to pasaku? — gadījās cits vīrietis. Viņš bija vecs — pietiekami vecs, lai būtu tavs tēvs, turklāt neglīts, bet, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks. Viņš nebija izdarījis nekā ļauna, turējās pie likuma burta, bija cienījams vīrs. Starp citu, viņam piederēja dažas nenozīmīgas raktuvītes, skaita ap divdesmit, bet tas, protams, neko neizšķīra; vēl viņam piederēja dažas jūdzes zemes, viņš piedalījās darījumos, grieza kuponus. Viņš …