— Bet bija arī kaut kas cits, — viņa pārtrauca runātāju, — es arī tev to pateicu. Mani piespieda … naudas apstākļi… trūkums … mani tuvinieki… neveiksmes. Tu zināji, cik stāvoklis bija nejedzīgs. Es nespēju pretoties. Tas nenotika pēc manas gribas. Es tiku upurēta vai uzupurējos, sauc to, kā gribi. Ak dievs! Deiv, man vajadzēja no tevis atteikties! Tu vienmēr esi bijis pret mani netaisns. Padomā, ko esmu izcietusi.
— Tu negribēji? Tevi piespieda? Visā pasaulē gan nav tādas varas, kas būtu varējusi tevi piespiest gulties šā vai cita vīrieša gultā.
— Bet es visu laiku mīlēju tevi, — viņa aizstāvējās.
— Es nepratu mērot mīlestību tā, kā to mēroji tu. Neprotu arī tagad. Vienkārši — neprotu!
— Bet tagad! Tagad!
— Mēs runājam par vīrieti, kas tev likās piemērots apprecēšanai. Kādas sugas cilvēks viņš bija? Ar ko viņš apbūra tavu dvēseli? Kādi tikumi tevi savaldzināja? Protams, viņam piederēja zelta maiss — visuvarenais zelta maiss. Viņš zināja naudas vērtību. Viņš prata no visa izspiest pilnus simt procentus. Nekāds gudrais viņš nebija, toties lieliski pieprata visādus nelietīgus stiķus, ar kuru palīdzību pārsūknēja citu jaužu naudu savā kabatā.