Un likums piemiedza aci. Pie mums par tādiem darīju­miem nesoda, mūsu kristīgā morāle tos attaisno. Sabied­rības acīs viņš nebija peļams cilvēks. Bet tavās acīs, Karen, un manās acīs, pēc mūsu tikšanās rožu dārzā — kas viņš bija?

—  Neaizmirsti, ka viņš ir miris.

—   Tas neko negroza. Kas viņš bija? Milzīgs, lempīgs, rupjš radījums — kurls pret dziesmu, akls pret skais­tumu, nejūtīgs pret dvēseli. Laiskumā aptaukojies, noļu­kušiem vaigiem, un resnais vēders liecināja par viņa rijību …

—   Bet viņš ir miris. Dzīvojam mēs — mēs! Mēs! Vai tu dzirdi? Tev taisnība, esmu bijusi nepastāvīga. Esmu grēkojusi. Labi. Bet vai arī tev nevajadzētu saukt: pec-cavi [13] ? es esmu lauzusi solījumu, bet vai tu neesi to darījis? Šķiet, tu toreiz rožu dārzā teici, ka tava mīles­tība esot mūžīga. Kur tā tagad?

—   Tā ir šeit! Arī tagad! — viņš iesaucās, piesizdams dūrē sažņaugtu roku pie krūtīm. — Tā vienmēr tur bijusi.

—   Un tava mīla esot bijusi liela, tik liela, ka lielāka vispār nav iespējama, — viņa turpināja, — vismaz tā tu teici rožu dārzā. Un tomēr tā nav tik liela, tik dziļa, lai piedotu man, kad raudu pie tavām kājām?

Viņš vilcinājās. Mute pavērās, taču lūpas neprata iz­veidot vārdus. Viņa bija to piespiedusi atklat sirdi un izteikt patiesību, kuru tas slēpa pats no sevis. Turklāt viņa bija tik daiļa, jūtu kaismes apstarota, likdama atce­rēties citu, jaukāku dzīvi. Peins novērsās, lai nebūtu tas jāredz, bet viņa apgāja apkārt un nostājās viņam pretī.