— Paraugies uz mani, Deiv! Paraugies uz mani! Es taču, par spīti visam, esmu tā pati, kas bijusi. Un saproti taču, ka arī tu esi tas pats. Mēs neesam mainījušies.
Sievietes roka nogula viņam uz pleca, un viņš jau grasījās sievieti apskaut, kad abus iztrūcināja sērkociņa sausa iesprakstēšanās. Vinapija, nelikdamās gar viņiem ne zinis, aizdedza lampu ar leni iedegošos degli. Meitenes seja iznira no dziļās krēslas, un liesma, pēkšņi iedegdamas, lika atmirdzēt viņas bronzas skaistumam ķēnišķīgā zeltā.
- Tu redzi, tas nav iespējams, — viņš ievaidējās, maigi atstumdams gaišmataino sievieti. — Tas nav iespējams, — viņš atkārtoja. — Nav iespējams.
— Es vairs neesmu meitene, Deiv, man nav meitenes ilūziju, — viņa klusu ierunājās, tomēr neuzdrošinādamās no jauna viņam tuvoties. — Esmu sieviete un visu saprotu. Vīrietis paliek vīrietis. Tādas ir šā apvidus paražas. Mani tas nepārsteidz. Es to uzminēju jau pirmajā mirklī. Bet jūs taču esat tikai tāpat sagājuši kopā — tā taču nav īsta laulība?
— Tādus jautājumus mēs Aļaskā neuzdodam, — viņš nevarīgi pretojās.
— Zinu, bet…
— Jā, esam tāpat sagājuši kopā, vairāk nekā.
— Bērnu jums nav?